Edvins Rieksts: Life & Personal Testimony
(Angliski)

Mana Liecība

Maniem vecākim bija patsmit gadi kad katrs pieņēma Jēzu Kristu ka savu Pestītāju.  Pēc laulības viņi uzņēmās audzināt savus bērnus Kristīga ģimenē.  Mūsu ģimenei iznāca bēgt no komunistas varas  kura iesāka apņemt Latviju otrā pasaules karā.  Kad mēs bēgam uz brīvību es redzēju kā Dievs klausija tēva un mātes lūgšanas un Dievs ātri sūtija palīdzību lai izglāba mūs un piesargāja lai tiktu uz vāciju.  Otrā bēgšana notika kad tēvs dabuja zināt ka austruma vācijas apgabals tiks aizdot PSR.  Mēs izmukam uz rietum vāciju, prom no komonistu valdes.  Visi šie notikumi nedeva dvēselei pestīšanu, bet deva stripu  ticību, šim četru gadu vecam zēnam, ka cilvēks var runāt ar Dievu un gūt atbildi. Dievs klausa lūgšanu.

Austrum vācijā mūs ievietoja vairāk ģimenes džīvokļu namā.  Mājas augšēijā stāvā bija div dzīvokļi kuros ievietoja divus Latviešu mācitājus.  Es arcerējos ka turēja dievkalojumus vai viņu, jeb mūs dzīvoklī katru svēdiens rītu.  Vien dien kad man jau bijam septiņu  gadu vecums, mēs bija ekskursijā uz laukiem.  Par ceļu es ieraudziju ka viena paveca sieviņu naca par teku un piegāja pie maza cimenta staba. Tur viņa ataisija durvīt un nometās ceļos.  Ziņkārības dēļ, es apgāju līci un stāvēdams viņas aizmugerē, pētiju ko viņ tur dara.  Redzēdams ka viņa pielūdz kautkādam tēlam, es atskrēju atpakaļ  pie tēva un jautāju, viņam, „ Vai mums ar būtu tā Dieva pielūgt“?  Viņš atbildēja ka nē, jo var ar Dievu vienkarši runāt.  Pazemoties un lūgties elkam esot baušļos aizliegts.

Tad tēvs sāka personīgi mums bērniem atstāstīt Bībeles notikumus.  Viņš iskaidroja ka Dievs visu radija sešās dienās. Kā Ādāms un Ieva neklausija Dievu. Tad ar par apsolijumiem Ābrāmam, Īzakam, un Jēkabam.  Viņš stāstija ka Dievs pasargaja Ižrāēles tautu caur Jāzepu Ēģiptē. Es pārsteidzos par Dieva brīnum darbiem ko Viņš darboja caur Mozus. Iemā-cijos kā Dievs lietoja Dāvidu lai nogāztu milzi Goliātu un kā pasargāja Dāniēli no lauvas mutēm.

Pēc laika jau pratu Latviski lasīt, un man pagādāja bērna grāmatu ar bildēm par Jēzus Krista dzīvi.  Es lasiju par Jēzus brīnum darbiem: viņš slimos dziedināja, ataisija aces neredžīgiem, kropļie staijgāja, un pat no nāvers uzcēla mirušos.  Pāras lapas pagriezdams, es ieraudziju ka šo taisno vīru sita krustā.  Kamdēļ viņu sodija?  Viņš bija nevainīgs.  Bībeles tekts apakš bildes izkaidroja kā manus grēkus tā atpirka.  Man izlikās ka atskaņotājs iesākas manā galvas un uzmodināja atmiņu par pēdejiem darbiem.  Es biju nozadzis skolas biedram zīmuli. Kad tēvs jautāja kur to dabuju, es pateicu kad atradu to uz ielas.  Viena no māsām pateica tiesību.  Par to tēvs mani pārmācija un arī lika iet pār par ielu uz zēna dzīvokli un atdot viņam mantu un lūgt viņa piedošanu.  To artcerōt, es nācu pie jēgas ka es esmu grēkojis pret Dievu un man vaijag Viņa piedošanu.  Es iegāju otrā istabā lai tur varētu privāti ar Dievu runāties.  Es atzinos Dievam ka esmu grēkojis un lūdzu lai Jēzus Krista atmaksa par maniem grēkiem taptu pieņemta.  Tanī brīdi es izbaudiju, (Romiešiem 10:13) „Jo ikviens, kas piesauca tā Kunga vārdu, taps izglābts“. Dievs dāvāja man nožēlīgu sirdi un saprašanu ka Viņš ir mans Kungs un valdnieks.

Driž pēc tam mūs izsauca uz Amēriku. Pēc gada atradam tēva radnieku un pārcēlamies tuvu ciemam kur ir Latviešu Baptistu draudze Bukskantijā, PA.  Tēvs un māte tur draudzei piebiedrojās.  Vien dienu, mācītājs Fr. Čukurs atnāca apmeklēt mūsu ģimeni.  Man jau tagad bija vienpadsmit gadi un es iedrošinājos teikt viņam ka es gribu arī  ienākt draudzē.  Viņš atbildēja ka es esmu vēl par jauns un lai pagaidot līdz būs trīspatsmit gadi, tad varēšu sākt nākt jauniešu grupā.  Man izlikās ka mācītājam nav pašlaiku liela intereste par manu garīgo stāvokli.  Es gan turpionāju ik dienas lasīt Dieva vardu, ko tēvs bija skubinājis man darīt.  Svētdienas skolas lekciju mācijos un no galvas centīgi iemācijos pantus.  Pēdīgi kad jau biju sasniedzis 16 gadus, es devu liecību Bukskantijas Baptistu Draudzē kura ir Aplebaksvilē, PA un kristija mani Betlēmē, PA. 

Pēc aukstkolas es brīvprātīgi iestājos dienestā.  Es dienēju pie Augustas, Džordžijas.  Svētdienas pēcpudienā es tiku uz pilsētu kur turēja Bībeles stundas zaldātiem. Par lekcijai katru nedēļu ņēma vienu nodaļa no Jāņa ēv. grāmatas. Kad biju beidzis piekto nodaļu, man bija atņemti pieci punkti.  Es meklēju savu kļūdu un redzēju ka galavas tekstā -Jāņa 5, 24,  biju rakstijis “ būs mūžīgā dzīve“.  Gribēdams sevi aizsāvēt, es uzmeklēju textu un ieraudziju ka Dieva vardā rakstīts ka, „ir mūžīgā dzīve“ un lasot tālāk ir solīts, „tas nenāks tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvē“.  Tai brīdī Svētais Gars man deva saprašanu ko Dievs īsti saka. Man jau bija iedota mūžīgā dzive kad ticēju un Dieva miers pārņēma manu sirdi. Nu man bija skaidra vēst ko citiem vaijag dzirdēt un sāku dedzīgi visiem to paziņot.